Par automātiem un Azimovu

Cilvēci vienmēr ir valdzinājušas mašīnas. Senās Grieķijas laikos Zevs dāvāja Eiropai „metāla cilvēku” Taloju. Talojs bija milzīgs bronzas automāts, kas bija radīts, lai aizsargātu Eiropu viņas mājās Krētas salā. Trīs reizes dienā apriņķodams salas krastus, viņš nodrošināja aizsardzību pret pirātiem un iebrucējiem.

Lai gan Talojs pastāvēja tikai grieķu mitoloģijas stāstā, 1902. gadā atklātais Antikiteras mehānisms demonstrē, ka grieķi jau 87. - 205. gadā pirms mūsu ēras bija radījuši sarežģītu mehānisku tehnoloģiju. Šī ierīce, ko veido vismaz 30 savienoti bronzas zobrati, bija analogs dators, kas darbojās kā mehānisks Saules sistēmas modelis – mašīna, kas paredzēta astronomisko pozīciju noteikšanai astroloģiskiem mērķiem.

Aleksandrijas Hērons – grieķis, kas dzīvoja aptuveni no 10. līdz 70. mūsu ēras gadam – bija matemātiķis un inženieris. Lai gan kibernētikas joma oficiāli tika izveidota tikai divdesmitajā gadsimtā, viņa darbs ar automatizētām ierīcēm tiek uzskatīts par pirmo oficiālo pētniecību šajā jomā.

Viņa darbā „Automāti” aprakstītas mašīnas, kas ļauj tempļos radīt brīnumus, piemēram, automātiskas durvis un statujas, kas lej vīnu. Šīs funkcijas kļuva iespējamas, pateicoties viņa pētījumiem par tvaika spiediena, vēja un ūdens izmantošanu.

Da Vinči darbi ir vēl viens vēsturisks mehānisko jaunievedumu avots. Daudzi ir mēģinājuši uzbūvēt viņa mašīnas, balstoties uz viņa rasējumiem. Dažos no tiem ir attēloti pilnīgi risinājumi, piemēram, lidojoša mašīna vai kara mašīnas. Citos parādīti trīšu mehānismi vai sistēmas, kas rada svārstību kustību.

Viņš arī izstrādāja un, iespējams, konstruēja mehānisku bruņinieku – automātu, kas bija tērpts viduslaiku bruņās. 1950. gados atrastās konstrukcijas piezīmes norāda, ka tas tika vadīts ar vairākiem trīšiem un kabeļiem, spēja nostāties, apsēsties un kustināt rokas.

Iespējams, ka viens no ietekmīgākajiem automatizācijas pielietojumiem ir atrodams divdesmitajā gadsimtā, uzņēmumā „Ford Motor Company”. Henriju Fordu pārsteidza daudzās ASV centrālās daļas graudu noliktavās izmantotie konveijeri, un viņš kopā ar Frederiku Teiloru īstenoja šīs pašas koncepcijas rūpnīcā, kurā tika ražota automašīna „Ford Model T”. Viņa mērķis bija palielināt ražošanas procesa efektivitāti, kas palīdzētu samazināt cenu, tādējādi uzlabojot automašīnu pieejamību sabiedrībai.

Izmantojot ķēdes konveijeru, automašīnas šasija tika vilkta pa 150 pēdas garo ražošanas līniju, un 140 darbinieki uzstādīja automašīnai noteiktas detaļas. Katras automašīnas salikšanas laiks tika ievērojami samazināts, nodarbinot papildu darbiniekus, lai nodrošinātu, ka visiem ir pietiekami daudz detaļu. Kopumā konveijera tehnika un izmantotā automatizācijas tehnoloģija samazināja vienas automašīnas ražošanas laiku no vairāk nekā 12 stundām līdz nedaudz vairāk par 90 minūtēm.

1914. gadā uzņēmums „Ford” izgatavoja vairāk automašīnu nekā visi pārējie automašīnu ražotāji kopā.

Pieaugot izmantoto mašīnu skaitam, realitāte, kurā roboti strādā kopā ar cilvēkiem un viņiem palīdz, kļuva arvien ticamāka. Zinātniskajā fantastikā, ko veicināja nepārtrauktie tehnoloģijas sasniegumi, tika apsvērtas šīs mašīnu un cilvēku sadarbības attīstības iespējas.

Aizeks Azimovs, amerikāņu rakstnieks un bioķīmijas profesors, ievēroja, ka viens no zinātniskās fantastikas pamata sižetiem ir šāds: cilvēki izveido robotus un pēc tam tos iznīcina. Tādēļ viņš radīja trīs likumus – noteikumu kopumu, kas bija izstrādāts, lai nodrošinātu, ka roboti nesavainos cilvēkus, pakļausies pavēlēm un aizsargās savu eksistenci.

Līdz šim šādu noteikumu ievērošana ir bijusi robotu programmētāju rokās. Taču, ņemot vērā, ka ir kļuvuši iespējami mākslīgā intelekta vadīti roboti un transportlīdzekļi, ir radušās cilvēku grupas, kas nopietni izskata ar šādām mašīnām saistītos ētiskos, juridiskos un sociālekonomiskos jautājumus.

Ja vēlaties uzzināt vairāk robotikas vēsturi, lejupielādējiet Elfa Distrelec „A Guide to Robotics and Automation” (Robotikas un automatizācijas ceļvedi), kas iekļauj arī 10 % atlaidi jūsu nākamajam pasūtījumam.